Interesantajā un bagātajā grāmatu pasaulē miniatūrgrāmatas ir ļoti specifisks izdevējdarbības veids, jo miniatūrgrāmatas ir izdevumi, kuru izmēri nepārsniedz 10 centimetrus (Rietumeiropas zemēs un bijušās Padomju Savienības teritorijā noteikts, ka to augstums un platums nepārsniedz 100x100 mm, bet angliski runājošās zemēs, tajā skaitā ASV, akceptētais miniatūrgrāmatu maksimālais izmērs ir 76,2x76,2 mm). Tādus "mazuļus" ir gan sarežģīti izgatavot, gan grūti lasīt.
Par atsevišķām mazformāta grāmatām rakstos sastopamas liecības jau no antīkās senatnes. Romiešu autors Plīnijs min, ka Cicerons esot pārrakstījis Homēra “Iliādu” mikroskopiskā rokrakstā uz pergamenta ruļļa.
Viduslaiku karaļnamos un klosteros manuskriptiem reizēm bija kabatas grāmatas funkcija, tie parasti bija liturģiski teksti, dziesmu grāmatas un ilustrētas stundu grāmatas, kuras pārrakstīja mūki un rakstveži uz plānām pergamenta lapām. Miniatūrgrāmatas bija pieejamas tikai karaliskajām ģimenēm un bagātiem cilvēkiem. Tādas grāmatas tika rakstītas mēnešiem un pat gadiem ilgi…
Ir zināms Neapoles karalienes ilustrēts stundu lūgsnu grāmatas eksemplārs no 14.gadsimta, kura formāts bijis 50x50 mm.
Pēc Gūtenberga izgudrojuma mazo grāmatu iespiešana ātri izplatījās ārpus Vācijas uz pārējām Rietumeiropas pilsētām divu ļoti praktisku iemeslu dēļ: mazs izmērs un cena. Vecāko zināmo miniatūrgrāmatu — inkunābulu “Mainzer Diurnalium” (formāts 65x94 mm) — 1492. gadā Maincā sīkā gotiskā rakstā iespiedis Johana Gūtenberga pēctecis Pēteris Šēfers.
Venēcijas iespiedējs Alds Manūcijs bija viens no slavenākajiem agrīnajiem miniatūrgrāmatu izdevējiem. 15.gadsimta beigās savā tipogrāfijā Venēcijā viņš nodrukāja daudzas agrīno klasiķu grāmatas miniatūrā formātā.
Karaliene Anna Boleina ieradās uz savu nāvessodu, turot rokās miniatūru psalmu grāmatu zelta iesējumā ar karaļa Henrija VIII portretu.
Karaliene Elizabete I 1570.gadā izdeva savu personīgo miniatūrgrāmatu, kurā bija nopublicētas viņas sešas lūgšanas, iztulkotas franču, grieķu, itāļu un latīņu valodā.
Liels miniatūrgrāmatu cienītājs bija arī Napoleons Bonaparts. Savas karadarbības laikā viņš vadāja līdzi tā saucamo „Ceļotāja Portatīvo Bibliotēku”, kura sastāvēja no 49 miniatūrgrāmatām speciālā ādas futlārī, tāpēc saliktā veidā bibliotēka izskatījās kā viens foliants.
17. un 18.gadsimtā miniatūrās grāmatiņas bija ļoti populāras. Tika izdotas ne tikai lūgšanu grāmatas un Bībeles, bet arī poētiski krājumi un almanahi.
19.gadsimtā mazās grāmatiņas tika iesietas dārgos ādas vākos un apdarinātas ar perlamutru, zeltu un sudrabu.
Lielākā daļa miniatūrgrāmatu ir dārgs prieks. Tie ir mākslas darbi, kuru veidošanā ir izmantotas kā senas grāmatizdošanas tehnoloģijas, tā arī jaunākie poligrāfijas sasniegumi.
Tādēļ šos nelielā metienā izdotos "retumus" iecienījuši galvenokārt kolekcionāri un grāmatu mīļotāji. Tādēļ arī miniatūrizdevumu bibliotēku krājumos nav daudz. Latgales Centrālās bibliotēkas miniatūrgrāmatu kolekcija ietver tikai 182 grāmatas. Krājuma pašas mazākās grāmatas ir „Eiropas Savienības Pamattiesību harta” 25x32 mm un 4 epigrammu sējumi ( angļu, franču, krievu un vācu val.) 37x42 mm.