Preiļu rajona skolotāju kora bijušās dalībnieces Annas Micānes atmiņas par Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī 1990.gadā

1990.gads bija īpašs – vēl bija dzīvas atmiņas par Baltijas ceļu un tikko bija pieņemta LR Neatkarības deklarācija. Man liekas, ka uz tādas cerību pilnas un patriotiskas nots risinājās arī šie svētki.

Es jau nebiju kora sastāvā, bet nokļuvu Daugavpilī kaimiņienes Zitas Štageres aicināta – viņa dziedāja folkloras ansamblī, kurš brauca ieskandināt Dziesmu svētkus. Sestdienas vakarā pilsētas ielās muzicēja folkloras ansambļi un orķestri. Noskaņa bija burvīga – mūzika, dziesmas pieskandināja ielas līdz vēlam vakaram. Pašā vakarā sapulcējāmies pie Daugavas. Diriģente Terēze Broka – baltā elegantā tērpā – runāja par brīvo Latviju, par dziedātprieku un tad nokāpa pie Daugavas un palaida ozollapu vainagu ūdenī, lai to nes uz jūru ar mūsu cerībām par brīvību.  

Spilgtā atmiņā vēl viena epizode. Dziedātāja Zita pa brīvajiem brīžiem turpat skvēriņā bija salasījusi nelielu baltā āboliņa pušķīti un no tā pagatavoja mazu vainadziņu, tādu kā rokas aproci. Šo vainadziņu viņa atveda mājās un vēl ilgi glabāja par atmiņu no šiem svētkiem. Tas bija tik mīļi, ka, apciemojot Zitu, es vienmēr to ievēroju, un sirsnīgāk risinājās mūsu sarunas.  

Anna Micāne

2011. gada 12. aprīlis