Dziedāju Rēzeknes kultūras nama „Tautas piļs” jauktā korī, kuru vadīja diriģents Klements Mediņš. Mēs bijām ap 100 dziedātāju. Korī valdīja draudzīgs dziesmu gars, un došanās uz Dziesmu svētkiem mūs spārnoja. Ar lielu uzņēmību apguvām dziesmu repertuāru, šūdinājām tautas tērpus. Skaisti saposušies un priecīgi ar savu dziesmu „pūru” izbraucām no Rēzeknes uz Daugavpili. Mūs sirsnīgi sagaidīja, ierādīja apmešanās vietu. Tad devāmies uz kopmēģinājumu estrādē Stropu mežā. Kāda milzīga dziedātāju plūsma! Iepazīšanās ar virsdiriģentiem, ar dziedātājiem. Dziesmas bija labi sagatavotas, skanēja tā, ka „mežu gali locījās” un balstiņas skanēja pāri.
Uz svētku koncertu devāmies kopējā gājienā, sarkanbaltsarkaniem un kora karogiem plīvojot priekšā . Mūsu prieks vēl nebija aizēnots. Estrādē uz atklāšanu gaidījām Vadoni Kārli Ulmani, bet valdības pārstāvju vidū viņa nebija. Skaļruņos atskanēja K.Ulmaņa balss, kas vēstīja, ka svarīgas valsts lietas aizturot viņu Rīgā. Tad sākās mūsu neziņas nemiers.
Dziesmas skanēja koši, it sevišķi jūsmīgi dziedājām virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā. Viņš bija dziedātāju „mīlulis”. Visi sajūsminājāmies par viņa jauko, iejūtīgo diriģēšanu. Bija patīkami un viegli dziedāt, likās, ka dziesmas skaņas mūs pašus paceļ debesu augstumos. Nebeidzami aplausi un ziedi, ziedi… Bet, tad, kad uzzinājām, ka mūsu brīvā Latvijā iebrauc sarkanās armijas tanki, modās apjausma, kas notiek. Dziesmu svētki iesākās ar prieku un ziediem, bet nobeidzās ar asarām… Dziedājām „Lai līgo lepna dziesma” un mūsu valsts himnu „Dievs, svētī Latviju!”, ko asarām acīs atkārtojām vēl un vēl virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā. Taču vēl neapjautām, ka to dziedam pēdējo reizi brīvā Latvijā un ka ar to atvadījāmies arī no Teodora Reitera uz visiem laikiem. Pārdzīvojums baigs, bet, ka mūsu tautai būs jāiziet tik smags sāpju, ciešanu un iznīcības ceļš, tad vēl nespējām iedomāties.
MILDA FELDMANE
(1940.g.VI-Milda Kravale)
Feldmane, M. Ko zinājām, ko nojautām//Dziesma – (1990, 24. maijā), 3. lpp.