Lūcijas Gorbikas atmiņas par Latgales dziesmu svētkiem Daugavpilī 1940. gadā

Ja mīli Latviju, ja esi valsts patriots, tad tev ir jādzied korī, jo dziesma ir kā valsts karogs – svēta. Tā sarunu par 1940. gada jūnijā Daugavpilī izskanējušajiem Latgales dziesmu svētkiem uzsāk Lūcija Gorbika, kura toreiz dziedājusi Kalkūnes četrgadīgās pamatskolas pieaugušo korī.

Kalkūnē reiz bija koris

Uz Kalkūniem Lūcija kopā ar vecākiem atbraukusi 1927. gadā no Rīgas, lai saimniekotu tēva nopirktajā zemē.
1937. gadā Lūcijas kundze sākusi dziedāt Kalkūnes korī, lai gan toreiz jau mācījusies Daugavpils Skolotāju institūta pamatskolā, kur katrā klasē esot bijušas klavieres, lai audzēkņi muzicētu. "Kalkūnes korī dziedāja kādi trīs vai četri latvieši, pārējie bija leiši, krievi, poļi, bet mēs nedalījām, kurš ir kurš, kā to tagad dara mūsu politiķi. Toreiz mēs visi runājām latviski. Kalkūnes skola bija latviešu skola, lai gan tur mācījās arī citu tautību bērni," atminas Lūcija.
Kori vadījusi mūzikas skolotāja Helga Žagata. Koristi uz mēģinājumiem kopā sanākuši vakaros, kad bija padarījuši darbus, un dziedājuši līdz vienpadsmitiem divpadsmitiem naktī. "Mans tēvs teica tā – kad izslauksi govis, tad varēsi skriet dziedāt," stāsta Lūcija. Kalkūnieši koncertējuši Ilūkstē, Krustpilī, Rēzeknē, Rīgā.
Pirms Latgales dziesmu svētkiem no 1939. gada ziemas līdz 1940. gada 15. jūnijam mēģinājumi notikuši katru dienu. Kādā februāra vakarā, nākot no kora mēģinājuma, Lūcija virs Daugavpils redzējusi ziemeļblāzmu. Visa debess mala degusi vienās ugunīs. Lūcijas mamma teikusi, ka tas esot uz karu. L. Gorbikai palicis prātā arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa mudinājums iegādāties labus zābakus un apģērbu. Šķiet, viņš nojauta, ka būšot karš.

Abrenietes bija ļoti skaistas

Vīru koriem svētku dziesmas bijušas sarežģītas, bet diriģents A.Feils mēģinājumā esot kliedzis, lai viņi dziedot dziļāk. L.Gorbika smaidot stāsta, kā soliste Skrūzmane pirms mēģinājuma balss saišu stiprināšanai dzērusi jēlas olas. Skaisti dziedājuši Daugavpils Skolotāju institūta, Lašu un daudzi citi kori, visus nevarot atminēties. "Mēs dziedājām daudz tautasdziesmu, kuras skan kā viegla strauta čala. Tagad jau repertuārs ir daudz sarežģītāks un grūtāks," atzīst L.Gorbika.
Abrenieši, kuri dziesmu svētkos dziedājuši pirmo reizi, pārsteiguši ar krāšņiem sava novada tautastērpiem. "Abrenietes bija ļoti skaistas, mēs viņas apbrīnojām," saka Lūcija. Arī Kalkūnes koristi visu ziemu auduši un šuvuši savus tērpus. L. Gorbikas tautastērps šobrīd atrodas pie mazmeitas Ilūkstē. Koristi bijuši galvenokārt vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Lūcija saka: "Toreiz mēs dziedājām no sirds."
Stropu estrāde svētkos bija pārpildīta ar koristiem un klausītājiem, starp tiem bija arī Latvijas armijas karavīri, kuri L. Gorbikai, toreiz deviņpadsmit gadus vecai jaunietei, šķituši ļoti stalti un skaisti. Visi ļoti gaidījuši K. Ulmani. Dziesmu svētku sākums iekavējies līdz brīdim, kad tika paziņots, ka esot ieradušies daži ministri, piemēram, labklājības ministrs Bērziņš. Radio translēja prezidenta uzrunu.
Dziesmu svētki esot izskanējuši ātri, tomēr himnu "Dievs, svētī Latviju!" koristi dziedājuši ar smagumu sirdī, it kā nojauzdami, ka šo latviešu tautas lūgsnu nedziedāšot vēl ilgi, saka Lūcija.
Pēc svētkiem rīkotas dejas, taču ap deviņiem vakarā mikrofonā tika paziņots, ka rēzekniešiem un abreniešiem jādodas uz vilcienu. Iespējams, organizatori nojautuši – diezin vai viņi nākamajā rītā vairs nokļūs mājās. Pie robežas stāvējusi sarkanā armija.
Lūcija ar draudzenēm no balles pārradusies piecos no rīta, iekritusi gultā un ieslīgusi dziļā miegā, jo pēdējo nedēļu koristi nebija varējuši izgulēties. Pusdienlaikā mamma viņu pamodinājusi, sacīdama, ka pa ceļu virzoties armija. Kopš tā brīža viss sagriezies ar kājām gaisā – sarkanarmieši izpirkuši visu Vienības nama veikalu, kur preces bijušas lētākas nekā ebreju veikaliņos, tika nomainīta nauda. L. Gorbika par pieciem latiem, kas bija nolikti bankā, paspējusi nopirkt "gluddzelzi" (elektrisko gludekli).

Liekas, ka pats Dievs uz jums skatās

"Kā ir dziedāt starp tūkstošiem? Brīnišķīgi! Kaut gan tu neredzi un nedzirdi, kas notiek visapkārt, jo pazemīgi uzlūko diriģentu, kādas komandas viņš rāda. Atminos, kā gan četrdesmitajā, gan deviņdesmitajā gadā "Gaismas pili" diriģēja Mediņš ( red.– H.Mednis). Tādā brīdī tur, estrādē, liekas, ka pats Dievs uz jums skatās," atzīst L. Gorbika.
Dziesma esot viņas pavadone arī šodien – ģimenes svētkos, Kalkūnes pagasta un rajona pensionāru ballēs. Dziesma latvietim ir viņa dvēsele, uzskata Lūcija. Viņa ilgojas, lai Kalkūnos būtu latviešu koris. Gan jau arī Kalkūnes pašvaldība to atbalstītu, taču neesot kas dzied, bet viens jau nav cīnītājs.
Gorbikas kundze piedalījusies Latgales dziesmu svētku atceres pasākumos Daugavpilī 1990. gada jūnijā. Fotogrāfijās varot redzēt, kā gājienā viņa kopā ar citiem 1940. gada koristiem nes ozollapu vītni. Svētku priekšvakarā Lūcija novēlēja: "Lai dziedātāji vienmēr nāk kopā un dzied un lai savā sirdī izjūt dziesmas spēku un skaistumu!"

Jonāne, E. T. Latvietim dziesma ir viņa dvēsele / E. T. Jonāne // Latgales Laiks. – Nr. 47 (2005, 17. jūn.), 18. lpp.