Komponists, pedagogs, diriģents
1906 - 1983
Dzimis 1906. gada 9. oktobrī, Preiļu pagasta Babru sādžā vecticībnieku Andreja un Tatjanas Ivanovu piecu bērnu ģimenē. Tā kā tēvs strādāja par dzelzceļa elektrotehniķi Skrīveros, tur galvenokārt arī pagāja J. Ivanova bērnība. Vecāki atbalstīja nākamā komponista intereses gan mūzikā, gan zīmēšanā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ģimene devās bēgļu gaitās uz Vitebsku, pēc tam uz Smoļensku, kur arī aizritēja Jāņa sākumskolas gadi.
1920. gadā, ģimenei atgriežoties dzimtenē, J. Ivanovu sagaidīja darbs tēva lauku saimniecībā, bet viņš atrada laiku arī mūzikai - mācījās mūziku privātstundās un gatavojās iestājeksāmeniem Konservatorijā. Latvijas Konservatorijā Jānis Ivanovs absolvēja profesora Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi (1931), praktiskās kompozīcijas klasi (1933) un profesora Georga Šnēfogta diriģēšanas klasi (1933). Konservatoriju beidzot, Jānis Ivanovs ieguva pianista un simfoniskā diriģenta atestāciju. Jaunā komponista kontā bija Pirmā simfonija, Pirmais stīgu kvartets, Sonāte un Tēma ar variācijām klavierēm. Pēc Konservatorijas absolvēšanas Jānis Ivanovs strādāja Latvijas Radiofonā kā skaņu režisors un diriģents.
1940. gada 16. jūnijā Daugavpilī tiek rīkoti Latgales dziesmu svētki. Starp speciāli šiem svētkiem komponētajiem skaņdarbiem ir arī Ivanova poēma pūtēju orķestrim “Rāzna”.
1944. gada rudenī Ivanovs kļūst par Radio māksliniecisko vadītāju (līdz 1963. gadam). Tad pat sākas arī viņa pedagoģiskā darbība Latvijas Konservatorijā, tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1944-1983). Jānis Ivanovs ir Latvijas PSR Nopelniem
bagātais mākslas darbinieks (1945), Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1956), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1965), PSRS Valsts prēmijas laureāts (1950), Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts (1959, 1970)un Latvijas Komponistu savienības biedrs no 1944. gada.
Savā ilgajā radošajā mūžā Jānis Ivanovs uzrakstījis 21 simfoniju. Šīs partitūras aptver laika periodu no 1933. gada līdz 1983. gadam. Jāņa Ivanova trīs pirmās simfonijas ir būtisks pienesums latviešu simfonisma un konkrēti latviešu simfonijas tapšanā. Sestā, “Latgales” simfonija (1949) ir tapusi kā himna Latgalei – sirsnīgi izjusta, starojoši aicinoša reiz pacelties no mūžam “atpalikušā reģiona” dūkstīm. Pašam to neapzinoties, Ivanovs kļūst par Latgales vēstnesi plašā pasaulē un – šo misiju pilda godam. Gadu vēlāk Ivanovs par Sesto simfoniju saņem nozīmīgus valsts apbalvojumus, to skaitā PSRS Valsts prēmiju (sauktu “Staļina prēmija”). Viņu ievēl par PSRS Augstākās padomes deputātu.
Šajā laikā top tautā iecienīta mūzika kinofilmām “Salna pavasarī” (1955) un “Zvejnieka dēls” (1956).
J. Ivanova otra izcilākā jaunrades joma bija klavieru mūzika. Tā sākās jaunībā ar prelūdijām, variācijām un maziem žanriskiem skaņdarbiem, kuros tomēr bija apbrīnojami iezīmīga mākslinieciska poēzija, individuālas skaņu krāsas, un pilnbriedu sasniedza, sākot ar 60. gadiem pakāpeniski uzkrātajos 24 skicējumos jeb liriskās impresijās. Tajās, kā arī sonātēs un citās vēlīnajās klavieru kompozīcijās (Sonata brevis (1962) Andante replicato (1963)) mūzikas izteiksme sasniedz neparastu satura koncentrāciju, komponista prasme izteikties kļūst valdzinoši aforistiska. Agrīnā jaunrades perioda vokālo mūziku komponista daiļradē pārstāv latgaliskas poēzijas pilnās solodziesmas un tautasdziesmu apdares balsij ar klavierēm. Sākot ar 1964. gadu, top 15 kordziesmas bez teksta, respektīvi, kora vokalīzes.
Jānis Ivanovs aiziet mūžībā 1983. gada 27. martā, Rīgā. 1984. gadā tika nodibināta Jāņa Ivanova prēmija, komponista vārdā nosaukta Rēzeknes mūzikas vidusskola.
J.Ivanova skaņdarbi atskaņoti Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī vairākkārt: 1940. gadā – poēma pūtēju orķestrim “Rāzna”, 1990. gadā – “Raksturdeja”, 2015. gadā – valsis no kinofilmas “Zvejnieka dēls”.
www.lmic.lv
www.enciklopēdija.lv
Literatūras saraksts par Jāņa Ivanova darbību LCB e-katalogā
Jāņa Ivanova darbu saraksts LCB e-katalogā
www.kulturaskanons.lv