Un, kad 27.maijā atkal dziesma uzkāps Stropu estrādē, es arī tur būšu ar savu dvēseli un tā mēģinās izslaucīt valgumu no daudziem acu pāriem. Bet dziesma dziedās spožu dziesmu dziesmu – tautas brīvības dziesmu.
/Andrejs Eglītis/
1990.gada 26. un 27. maijā Daugavpilī, Stropu estrādē dziedāja kori no visas Latvijas. Kaut arī vasarā bija gaidāmi Vispārējie latviešu dziesmu svētki, dziedātājiem bija svarīgi atbraukt uz Latgales dziesmu svētkiem, lai sasietu pirms 50 gadiem pārcirsto vienotības mezglu: 1940.gadā – pēdējie dziesmu svētki neatkarīgajā Latvijā, bet 1990.gadā – pirmie dziesmu svētki tautai, kuras lēmējvara tikko bija nobalsojusi par neatkarības deklarāciju.
Tā ir dīvaina parādība – šīs vēsturiskās paralēles. Arī 1940.gada 16. jūnijā visi svētku dalībnieki gaidīja prezidenta Kārļa Ulmaņa uzstāšanos, bet sagaidīja tikai viņa runu radiofonā. Bet 1990.gadā? Likās, ka visa Latgale desmitu tūkstošu balsīs skandēja: „Lūdzam prezidentu, lūdzam prezidentu!”. Šis mirklis ir patiesi vēsturisks – Anatolija Gorbunova uznāciens Stropu estrādē. Tautas atmiņa saglabās viņa sacītos vārdus. Tas ir mūsu situācijas izvērtējums, kurā netrūkst dramatisma, bet nav vietas izbailēm.
Raimonds Pauls savā apsveikumā svētku dalībniekiem izteica prieku par brīvības un vienotības svētkiem, par dziesmas un mūzikas iedvesmojošo spēku: „Dziesmā pēc piecdesmit gadiem Latgale atkal apliecina vienotību sevī, savu garīgo patstāvību un mūžīgo esību Latvijā. Lai esam vienoti skanīgajā dziesmā Daugavas krastos, Mežaparkā un saskanīgā sadzīvošanā svētkos un ikdienā visā Latvijā!”
Daudzi vecie daugavpilieši atzina, ka 1940.gada un 1990.gada dziesmu svētkos esot bijis kaut kas līdzīgs – neaprakstāms emocionāls pacēlums, eiforija, taču, kā uzsvēra Daugavpils Universitātes profesors, vēsturnieks Heinrihs Soms politiskā puse un Latvijas okupācijas fakts netika izcelti, par pagātni tika runāts mazāk, vairāk par nākotni. 10. Saeimas deputāte, toreiz Daugavpils izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniece Rita Strode stāsta, ka ideja rīkot svētkus nākusi no dziesmu svētku virsdiriģentiem, pirmkārt jau no Terēzijas Brokas. Laiks toreiz nebija vienkāršs! Daugavpils varas groži vēl joprojām bija Latvijas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra Vladimira Žarkova rokās, izpildkomitejas priekšsēdētājs bija LKP biedrs Aleksejs Vidavskis, tomēr svētku sagatavošanā šķēršļi nav tikuši likti, visas vecās varas struktūras darbojušās perfekti. Valstī jau bija sācies pārtikas produktu deficīts, intervijā pilsētas laikrakstam „Krasnoje Znamja” R.Strode toreiz stāsta, ka pilsētas tirdzniecības pārvalde esot atradusi papildu resursus, lai svētku dalībnieki būtu paēduši, turklāt Stropu estrādē kioskos sviestmaizes un bulciņas varēja nopirkt bez toreiz ieviestajām vizītkartēm.
Aicinājumu piedalīties Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī parakstīja svētku virsdiriģenti, toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls, literāti, mākslinieki. Atsaucība bija milzīga, jo kori brauca ne tikai dziedāt, bet arī atbalstīt Latvijas pilsētu, kurā latviešu skaits toreiz bija sarucis līdz 12% un kurā pie varas bija interfronte. Kādreizējā pilsētas galvenā arhitekte, Daugavpils Latgaļu saimes vadītāja Ģertrūde Rasnača (Kudiņa) stāsta: „Situācija Daugavpilī bija baiga, kaut arī jau bija pieņemta neatkarības deklarācija. Brīnums, ka svētku ideju atbalstīja izpildkomiteja. Pieteicās vai visi Latvijas kori. Neviens necerēja uz tādu atsaucību, taču tas bija izteikts atklāts atbalsts Daugavpilij – mēs esam ar jums un Daugavpili nevienam neatdosim! Šie dziesmu svētki Daugavpili parādīja kā pilntiesīgu Latvijas pilsētu.” Pilsētā toreiz vēl nav savas avīzes, tāpēc tiek veidots svētkiem veltīts biļetens „Daugavas Vēstnesis”. Tikko nesen atjaunots Daugavpils teātris, kurā strāda Dzintra un Nauris Klētnieki. Dzintra Klētniece atceras: „Toreiz Daugavpils teātrī notika emocionāli piesātināts pasākums – 1940.gada Latgales dziesmu svētku dalībnieku tikšanās. Režisors Nauris Klētnieks muzikālajā uzvedumā pēc dzejnieces un tolaik Daugavpils teātra literārās daļas vadītājas Annas Rancānes scenārija kopā ar topošajiem jaunajiem aktieriem veidoja tautas likteņceļa līkločus... Īpašu aizkustinājumu zālē ienesa kāda meitene, ar lielu lepnumu uz skatuves kāpjot savas vecmāmiņas tautastērpā, kurā viņa bija dziedājusi pirms 50 gadiem.” Literāri dramatiskajā kompozīcijā „Mēs nākam no dziesmu svētkiem” piedalījās toreizējie teātra 1. un 2.kursa audzēkņi Indra Roga, Vigo Roga, Ģirts Krūmiņš, Inese Laizāne, Vilis Daudziņš un citi.
„Latgales novada dziesmu svētki 1990.gada 26. un 27.maijā bija neaizmirstama vēstures lappuse. Šie svētki mūsu valsts atgūto brīvību savās dziesmās tik vienreizēji ieskandināja tieši nedēļu pirms XX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem,” saka leģendārā Latgales dziesmu svētku virsvadītāja Terēzija Broka. Gan viņa, gan daudzi citi dalībnieki uzsver izcilo un emocionālo svētku režisores Līgas Balodes veikumu. Svētku priekšvakarā notika dievkalpojums un garīgās mūzikas koncerts Romas katoļu sv. Pētera baznīcā, kurā spēlēja vijolniece Rasma Lielmane no Meksikas, baznīcā svētītie 50 ozolu vainagi ar svecēm 26.maija vakarā tika atdoti Daugavas viļņiem, lai tie peldētu uz Rīgu. Svētku izskaņā Stropu estrādē dziedātāju skaits bija vairāk nekā astoņi tūkstoši, kori, kuri mēroja tālāku ceļu, nāca klāt vēl pirms paša koncerta. Soli un priežu piekalnes bija pilnas ar klausītājiem, starp tiem bija daudz cittautiešu. Ozolu vītnes, 1940.gada svētku dalībnieku rokām nodotas nākamajai dziedātāju paaudzei, aizviļņoja pāri visai svētku estrādei.
Daugavpils Stropu estrādē pulcējās 172 kori ar 7170 dziedātājiem, 12 etnogrāfiskie ansambļi ar 180 dalībniekiem, 3 pūtēju orķestri ar 115 spēlētājiem. Terēzes Brokas, Ulda Baloža, Vitolda Milaševica, Antoņinas Mežinska, Jāzepa Seņkas, Edvīna Dziļuma, Pētera Baižas, Birutas Šķirmantes, Jāņa Gruduļa, Silvijas Seņkas u.c. vadītie labākie Latgales kori veidoja galveno kopkora kodolu. Spilgtākos Latgales etnogrāfiskos un folkloras ansambļus lielajiem Latgales svētkiem bija gatavojuši Terēze Broka, Ēvalds Daugulis, Lilioza Dortāne, Ilmārs Dzenis, Lūcija Bondare, Anna Garanča un citi. No trijiem pūtēju orķestriem Latgali reprezentēja – plaši pazīstamais Raimonda Igolnieka vadītais profesionālais Daugavpils pūšamo instrumentu orķestris „Daugava” un Jāņa Grīnberta Daugavpils KN pūtēju orķestris „Latgale”. Latgales dziesmu svētku režija tika uzticēta Līgai Balodei.
Dzintra Klētniece atceras: „Mēs, pulciņš daugavpiliešu, toreiz pavadījām draugus līdz pilsētas robežai un kājām atgriezāmies pilsētas centrā. Likās, ka pretim braucošā autobusu karavāna nekad nebeigsies. To bija desmitiem un simtiem... Lukturu ugunis spīguļoja, šoferi taurēja, dziedātāji dziedāja, māja ar ozola un liepu zariem, cits citam kaut ko sauca, smējās un dziedāja, dziedāja, dziedāja. Likās, ka visa Latvija 1990.gada maija dienās bija sabraukusi Daugavpilī...Bet varbūt tā arī bija?”.
1990.gada Latgales Dziesmu svētki bija nozīmīgs sagatavošanās un ceļa posms uz tuvajiem XX Vispārējiem Dziesmu svētkiem Rīgā. Stropu estrādē dziedātāju tūkstoši apliecināja – „Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”. Ar lielu pacilātību un sirdsdegsmi izskanēja padomju laikā aizliegtās patriotiskās dziesmas: Jāņa Norviļa „Vakarjunda”, Jāņa Mediņa „Tev mūžam dzīvot Latvija” un citas. Izjusti, niansēti smalki tika skandētas Jūlija Rozīša, Andreja Jurjānu, Staņislava Broka harmonizētās latgaliešu tautas dziesmas.
Vārds dziesma (dzīsme) latviešiem saturiski ir ļoti ietilpīgs, un Dziesmu svētki pilnīgākajā veidā sakrita ar jēdzienu kultūra. Tie bija patiesi Latgales kultūras svētki!
Avotu saraksts: