„Upes sudrabainā josta austrumos, vecā cietokšņa mūri rietumos un Baznīcu kalna dievnamu dažādie torņi pašā pilsētas viducī. Tie ir Daugavpils vārti, kuriem ir trīs simboliskas atslēgas, kas iezīmētas 1925. gadā apstiprinātajā pilsētas ģerbonī: upe, cietoksnis un lilija jeb, citiem vārdiem, ceļš, māja un lūgšana. Tie ir trīs jēdzieni, kas nav saistīti ne ar vienu noteiktu tautību, kultūru vai ticību, bet apliecina šeit dzīvojošo ļaužu vispārcilvēciskās vērtības”. /A.Rancāne/

Daugavpils Baznīcu kalns atrodas nevis pilsētas centrā, bet Jaunbūvē – pilsētas rajonā, kas tika izveidots 1865. gadā, kad tika apstiprināts toreizējās Dinaburgas apbūves plāns. Pirmsākumos Jaunbūvē tika celtas vienstāva koka dzīvojamās ēkas, bet 19. gadsimta beigās te parādījās arī sarkano ķieģeļu apbūve. 19. un 20. gadsimta mijā palielinoties pilsētas iedzīvotāju skaitam, pieauga arī lielāko konfesiju draudžu locekļu skaits, un radās nepieciešamība šajā pilsētas rajonā celt dažādu konfesiju dievnamus. Kā pirmo 1893. gadā uzcēla Mārtiņa Lutera baznīcu, 1905. gadā netālu tika uzbūvētas Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca un Svētā Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle, bet 1928. gadā - 1. Vecticībnieku kopienas lūgšanu nams. Cauri Jaunbūvei gāja Pēterburgas-Varšavas maģistrāle, kuru pilsētas robežās sauca par Šosejas ielu (tagadējā 18.novembra iela), kas sadalīja rajonu divās daļās. Tādējādi vienā maģistrāles pusē atrodas katoļu un luterāņu baznīcas, otrā - pareizticīgo un vecticībnieku dievnami.

Pateicoties sakrālo būvju kompleksam šis rajons ieguva nosaukumu Baznīcu kalns. Baznīcu kalns ir unikāla vieta Daugavpilī, kur salīdzinoši nelielā teritorijā ir pārstāvēti visu četru Latgales galveno konfesiju dievnami, kuri veido tieši Daugavpilij raksturīgo panorāmu. Dievnami kļuva ne tikai par Jaunbūves garīgo centru, bet arī par rajona arhitektonisko dominanti. Katras konfesijas dievnams ienes savdabīgus vaibstus pilsētas panorāmā ar savu arhitektūras stilu daudzveidību - sākot ar baroku un neogotiku, līdz pat bizantiešu stilam. Ceļot dievnamus draudzes apzināti vai neapzināti sacentās savā starpā arhitektūras formu izteiksmīgumā un noformējuma krāšņumā.

Gadsimta garumā baznīcas pārdzīvojušas dažādus laikmetus un politiskās varas, tās vairākkārt ir bijušas sagrautas, bet vienmēr atkal atjaunotas.

Četru dažādu konfesiju dievnamu līdzāspastāvēšana apliecina pilsētas dziļās un stiprās reliģiskās tradīcijas un kultūrvēsturisko vērtību pārmantojamību.